1982. gada pārskats

Kādu Filmu Redzēt?
 
1982. gada pārskats. Mets pārskata Tomija Olivera 1982. gadu ar Hill Harper, Sharon Leal, Troi Zee, Bokeem Woodbine, La La Anthony un Wayne Brady galvenajās lomās.

Tomijs Olivers ’S 1982. gads ir par attiecību iziršanu, bet nekad neļauj mums rūpēties par cilvēkiem, kas iesaistīti šajā iziršanā. Pārāk ļoti vēlas nokļūt līdz drāmai, filma izlaiž nepieciešamo attīstību, un tā rezultātā ir garlaicīga un galu galā nepanesama aina, kur plāni zīmētie varoņi ir vai nu svētie, vai grēcinieki. Ir tikai īsi atelpas brīži, kad Olivers nonāk ar godīgu, spēcīgu brīdi ar galvenā aktiera palīdzību Hill Harper . Bet, tā kā Hārpers ir viens no filmas labākajiem īpašumiem, attēls var būt smieklīgs, ja tiek šausmīgi nepareizs Veins Breidijs ienāk attēlā.

Tims Brauns (Hārpers), kurš izveidots 1982. gadā, dzīvo labu, godīgu dzīvi kopā ar savu mīlošo sievu Šeinu ( Šerona Līla ) un viņu burvīgā meita Meja ( Troi Zee ). Tomēr viņu laime tiek ātri zaudēta, kad Šeinas bijušais draugs Alonzo (Bradijs) izkļūst no cietuma un mazāk nekā nedēļas laikā vilina viņu atkal nopietnas narkotiku lietošanas dzīvē. Timam ir jācīnās, lai atbalstītu un pasargātu Maju pret atkarīgo Šana un ļaundabīgo Alonzo, jo pār pienācīgu, strādīgu galveno varoni līst vairāk izdomātas situācijas.

Filma norāda uz to, ka attiecībām jādod laiks attīstīties, taču brīdī, kad Bredijs ienāk attēlā, lietas jau nav kārtībā. Acīmredzot Chappelle’s Show viņa izdarītā skice bija lieliska, jo Breidijam ir tīrs attēls. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka viņš piedalās jaukos TV šovos. Tas ir tāpēc, ka viņam ir izskats un izturēšanās, lai piedalītos šajās izrādēs. Tas nenozīmē, ka aktierim līdzīgos apstākļos nav iespējams izlauzties, bet gan tāpēc, ka Breidijs jau parodēja tēlu, kurā viņš pasniedz 1982. gads , katra darbība atgādina: 'Vai Veinam Bredijam būs jāaizrāpē kuce?'

Lielākā daļa pārējo dalībnieku iekļaujas otrajā plānā, bet Hārpers palīdz sagādāt filmas retos cilvēces mirkļus. Kamēr visi pārējie vai nu ietilpst filmas histērijas šablonā, Hārpers sniedz klusu, paklusinātu un pats galvenais - atturīgu sniegumu. Olivers strādā tik smagi, lai nonāktu lielā filmā un piespiestu drāmu savai filmai, un Hārpers ir maigā balss buferis. Viņam joprojām ir iestrēdzis viendimensionāls “labais-labais labums” (kožains apvainojums no Šeinas puses), taču viņš vismaz līdzinās personai, kaut arī iesprūdis sāpīgi pārspīlētajā stāstā.

Olivera scenārijs nāk no kaut kā, kas īsi atgādina likumīgu personisko drāmu, pirms tas ložņājies pretī melodrāmai (komplektā ar palēninātu kustību), pirms kļūst par pilnvērtīgu ziepju operu, kurai ir žokļa piliens toni kurlumā. Galu galā filma nonāk līdz vietai, kur drāma ir tik ļoti piespiedu kārtā, ka mēs aizrīmējamies ar ārprātību. Vienu brīdi es liku man mest rokas tikai tāpēc, lai pēc tam sekotu tik asiņains atklājums, ka mani padarīja nerunīgu. Rakstnieks-režisors tik ļoti cenšas piespiest lielus mirkļus tam, kas ir cilvēcisks, patīkams stāsts, kam nav vajadzīgas tik ārējas sižeta norises.

1982. gads ir filma, kas steidzami pāriet no reālu attiecību nodibināšanas, pirms tās saplēš, un pēc tam lēnām iegrimst acīs plosošās drāmas sārtumā. Stāsts mēģina izlaupīt savu izeju, bet atrauj tikai pēdējās druskas no jebkuras godīgas cilvēka emocijas. Lielu un mazu problēmu pārņemta, 1982. gads ir nekas cits kā noplīsusi, nogurusi un kairinoša filma, kas piedāvā tikai palūrēt uz kaut ko tādu, kas mīlošu attiecību drupām varētu likt pievilkties sirds stīgām, nevis šķirstīt tām pāri.

Vērtējums: D